Ja mēs katrs atrastu kaut vienu savas dzimtas kultūraugu, cik bagāti mēs kļūtu!
Ja mēs katrs atrastu kaut vienu savas dzimtas kultūraugu, cik bagāti mēs kļūtu!
Par mantojuma kultūraugiem uzskata tādus, kuri vismaz 30 gadus ir auguši konkrētajā teritorijā. Globalizācijas procesu ietekmē vietējo augu skaits ir katastrofāli samazinājies visā pasaulē, tajā skaitā arī Latvijā. Tāpat izzūd arī zināšanas un iemaņas gan augu audzēšanā, gan kvalitatīvu sēklu iegūšanā. (Ļoti daudzi kultūraugi jau vairs nav sastopami nevienā dārzā — tie ir izzuduši).
Viena no cilvēktiesību pamatvērtībām ir tiesības uz kvalitatīvu un veselīgu pārtiku. Pārtikas aprites procesa sākums ir no sēklas izaudzētais kultūraugs, bet Latvijā audzētas sēklas maziem audzētājiem ir grūti pieejamas, jo tirgus ir pārsātināts ar sertificētajām citos klimatos audzētajām sēklām, bet Latvijas šķirnes sertificētas salīdzinoši nedaudz, un to audzēšana ir ļoti ierobežota. Rezultātā tiek noplicināts kultūraugu genofonds, turklāt ievestās šķirnes, kas selekcionētas svešos klimatiskajos apstākļos, augot Latvijā, ir apdraudētas no klimatiskajām izmaiņām.
Latvijas Permakultūras biedrība jau no 2011. gada aicina sabiedrību iesaistīties seno kultūršķirņu saglabāšanā un savu sēklu audzēšanā pārtikas drošības un brīvības saglabāšanai.
Ikšķiles novadā biedrības biedru aktīva rīcība un sabiedrības atsaucība ir radījusi priekšnosacījumus mantojuma kultūraugu lolotāju kustības uzsākšanai un pašpietiekamības līmeņa paaugstināšanai.
Mūsu misija ir apzināt to, kas vēl ir saglabājies ģimenes dārzos un zemkopju sētās, audzētājiem atdot atpakaļ pārliecību, ka tas, ko viņi ir darījuši, IR VĒRTĪGS un NOZĪMĪGS, iedvesmot ļaudis turpināt audzēt un lolot šos mantotos augus.
Caur seno kultūraugu lološanas kustību tiek veicināta dabas daudzveidības saglabāšana, pašpietiekamība saimniecībās, vietējiem apstākļiem piemērotu augu pieejamība. Turklāt šādi notiek tautas selekcija (vērtīgāko un piemērotāko augu atlase), kas ir garantija tādu augu saglabāšanai, kuri paspēj pielāgoties klimata pārmaiņām. To nespēj nodrošināt ne gēnu bankas, ne sēklu iegūšanas un pavairošanas kompānijas, jo tautas selekcijā ir iespējams daudz plašāks augu skaits, daudz dažādāki augšanas apstākļi. Neviens cits mūsu vietā to nedarīs!
Ko nespēj daži, to spēj daudzi, ja vien dara! Jāņem vērā, ka vienkārša "audzēsim dārzu" saukļa vietā, sēklu lolotāji tiek aicināti palīdzēt ciemam, kopienai, Latvijai, sargājot senās šķirnes un glabājot to vērtīgo genofondu nākamām paaudzēm.
Tautas mantojuma kultūraugu vērtību var pielīdzināt mūsu tautastērpu vērtībai.